Kas es esmu?

Es lasu grāmatu par narcismu. Tā velk no manis ārā visas manas dzīves neīstenības un nepatiesības.

Tā liek pieskarties manam patiesajam Es – tam, kurš bailīgi noslēpies aiz visvarošas un apbrīnas vērtas cilvēka fasādes. Manam ārkārtīgi trauslajam emocionālajam kodolam, kas sabrūk ik reizi, kad sajūt pat vismazāko atraidījuma draudu.

Es jautāju sev: kas ir mans patiesais Es?

Lai gan zinu, ka neesmu no tā tūkstošiem gaismas gadu attālumā, es jūtu, ka neesmu arī tam blakus. Es nevaru ar to sadoties rokās vai mīļi apskauties, jo tas nav man līdzās.

Mans patiesais Es mani apciemo mākslā, dizainā, rakstu darbos un manis radītās teatrālās izpausmēs. Bet ne ikdienā. Tas notiek pāris reizes mēnesī – viņš ir kā viesis, nevis kā mājinieks.

Mans patiesais Es meklē vīrišķu aizsardzību, kuru īsti nekad nav sastapis. Jo tikai drošībā, kas dod mieru, šī daba atļaujas paust sevi. Tas notiei tikai no sajūtas, ka būs kāds, kurš ticēs, atbalstīs un pateiks:

“Neuztraucies. Mēs šo atrisināsim.”

Mans patiesais Es ir maigs, trausls, jutīgs un ārkārtīgi viegli ievainojams. Tas plīvo kā spalva no elpas pūtiena. To satricina katra cilvēka solis. Tas jūt to, ko bieži vien pat vārdi nespēj izteikt.

Mans patiesais Es ir mierīgs. Tas spēj ieiet meditatīvā stāvoklī un tur palikt – kad ir iespējams, arī izjust pateicību.

Mans patiesais Es mīl skaistumu un nespēj dzīvot bez tā. Pat ja ne vienmēr pietiek fizisko vai emocionālo resursu, lai šo skaistumu radītu vai uzturētu.

Es zinu, kas ir mans patiesais Es.

Bet vai man pietiks drosmes to paust?

Vai man pietiks drosme izveidot vidi, kas to baro, nevis liek tam izkāmēt?

Vai man pietiks pašcieņas pateikt “nē” cilvēkiem, kuri to nogalina, neradot drošu telpu mana īstā Es izpausmei?

Es nezinu.

Un šī neziņa liek man izplūst izmisīgās asarās. Jo varbūt šajā pasaulē neeksistē neviens cilvēks, kurš vēlētos mani pabarot tā, lai mans patiesais Es varētu dzīvot.