Apjukusi

Es nezināju, ka būšu tieši šeit.

Bet es jutu – kaut kur dziļi sevī –, ka šurp kādu dienu atvedīs dzīve.

Starp salauztām cerībām.

Caur sapņiem, kas izbira kā stikla lauskas.

Līdz atklāsmēm, kas grauž kā sāls uz atvērtas brūces.

No akmens sejas līdz asaru pilnām acīm

Caur viļņiem, kas sitas krastos.

Līdz vientulības šalkām,

kas dur tik asi un auksti kā ziemeļu vējš.

Kur sirds salūzt mazos gabalos

Par to, ka jāatdalās pāragri.

Jo nevarējām sadzīvot.

Jo nav iespējams sadzīvot –

Sargāt bērnu un vienlaikus salauzt.

Sargāt sevi un vienlaikus saplēst.

Pazūdot starp cerībām, sapņiem un sajūtām.

Aizstāvot un pasargājot sevi – uzbrukām otram.

Neuzbrukt sev.

Nevainot.

Nekaunināt.

Tas šajās sāpēs šķiet tik pretdabiski.

Kā turēt liesmu plaukstā, bet nedegt.

Kad dzīve tevi iemet izvēlē

starp citiem un tevi pašu.

Un, lai kur tu ietu – kāds tiks sāpināts.

Paliekot – tu iznīcināsi sevi.

Aizejot – kādu citu…