Es tēloju

Es esmu lieliska aktrise – tāda, kas savu lomu nes ne tikai uz skatuves, bet cauri visai dzīvei. Bērnībā par to man deva balvas teātra festivālos. Pieaugot – par to man maksā, es no tā dzīvoju.

Es protu tēlot skaistu dzīvi.

Protu notēlot labsajūtu.

Protu notēlot, ka viss ir kārtībā.

Un, jā, es protu šīs maskas noturēt tik pārliecinoši, ka cilvēki tam tic vairāk nekā es pati sev.

Bet aiz tā ir stāvoklis, kurā viss kļūst hipnotiski bezjēdzīgs. Kur eksistence šķiet kā nebeidzamas, smalkas, iekšējas sāpes. Un es arvien biežāk sev jautāju – vai tas kādreiz rimsies?

Kāpēc es tēloju?

Tāpēc, ka dziļi sevī ceru: ja spēšu izskatīties pietiekami laba, pietiekami skaista, pietiekami spēcīga – kāds beidzot mani mīlēs. Varbūt tad pazustu tā smagā, žņaugošā sajūta krūtīs, kas izsūc no manis spēku?

Bet beigās cilvēki iemīl manas lomas, ne mani. Viņi apbrīno tēlojumu, bet nevēlas pieskarties manai patiesībai.

Tituli un komplimenti dod tikai īsu atelpu – tie nespēj remdēt tukšumu, kas krājas dziļumā. Un tā es turpinu staigāt ar iekšējām sērām, ko neviens neredz. Es klusēju, jo negribu tracināt citus ar to, ko pati knapi spēju izturēt. Bet nekļūst vieglāk. Dažbrīd šķiet – tikai smagāk. It kā laiks nevis dziedētu, bet grauztu vēl dziļāk.