Esmu dzīva
Es atbraucu mājās pēc kārtējām pārdomām mašīnā. Izkāpu ārā un iedomājos momentu, ka es Tev gribētu pastāstīt:
“Es dažbrīd brīnos, ka es stāvu Tev priekšā dzīva, nevis 6 pēdas zem zemes. Man šķiet, ka man ir stāvējis klāt kāds augstākstāvošs spēks, kas ir mani sargājis, lai mana uzvedība man neradītu letālas sekas.
Mani kaut kas ir sargājis. Es nezinu tieši – kas. Tobrīd es nesapratu – kāpēc? Kas man lika dzīvot, kad nemitīgi vēlējos nomirt? Šobrīd es par to pateicos.
Mana skolotāja reiz teica, ka esmu cīnītāja. Viņai bija taisnība. Mans vislielākais spēks bija uzvarēt depresijas radīto uzvedību sevi nogalināt. Vēlmes paliekas dzīves krīzēs gan dažreiz atgriežas. Bet tas, ka tas neraisa rīcību, jau ir liels sasniegums.
Neviens karjeras un personiskās dzīves sasniegums nestāv šim klāt. Atgūt vēlmi dzīvot – tas ir pats svarīgi jebkuram.
Un zini…
Tad, kad tu netici sev, vienīgais, kas Tevi tur šajā pasaulē, ir citu ticība Tev. Nekas cits.
Mēs neesam vientuļi vilki. Katram cilvēkam ir vajadzīgs atbalsts. Un, tiklīdz tas tiek pazaudēts, vienlaikus ar to aiziet prom arī vēlme dzīvot.”
Un asaras sāka slapināt manas acis kā rudens lietus.
Tomēr acis sāk svīst pat šķietami izturīgākajam vīrietim, kad viņš stāsta par to, ka grib darīt galu savai eksistencei.
Daudzi no mums saskaras ar skumjām, domājot par savu galu.
Jo nav nekas sliktāks, kā pazaudēt eksistences jēgu.