Kad es lūdzos nesalūzt

Saberstas gaidas.

Salūzušas cerības.

Un es krītu ceļos izmismā,

lūdzot —

Lai Dievs man palīdz.

Lai eņģeļi stāv man blakus.

Lai es nesalūstu.

Lai augšāmceļos

pēc nakts,

kas pilna ar asaru plūdiem.

Kāpēc es pārdzīvoju tik ļoti?

Es to nekad nesaprotu.

Vai tiešām — tas nekad nebeigsies?

Vai mana daba patiešām ir

kā lietus, kas cenšas vienā dienā

sadzīvot ar svelmaino saules karstumu?

Vai man nav lemts būt stabilai?

Vai garlaicība kādreiz būs

mana dzīves sastāvdaļa?

Vai es kādreiz pieņemšu to, kas esmu?

Manī ir vētra —

ne ugunīga,

bet agresīva

kā okeāna vilnis,

kas var pašu saplosīt.

Varbūt pat kādu iznīcināt.

Un tajā pašā laikā —

esmu skumja.

Dziļdomīga.

Žēlpilna

par cilvēku ciešanām.

Vai tas kādreiz mainīsies?

Un — ja nemainīsies?

Vai es atradīšu veidu,

kā dzīvot mierā

ar to, kas es esmu?