Vai es zinātu, kas ir pavasaris, ja nekad nebūtu piedzīvojusi ziemu?
Pavasaris kā cerības atgriešanās
Vai es tik ļoti priecātos par pirmo sīpoliņa zaļo asnu, ja es nezinātu, kā zeme mēnešiem ilgi guļ pelēkā, sastingusi un mēma? Vai man sirds ietrīsētos no meža putnu dziesmu kora, ja es nezinātu, kā ir dzīvot klusumā, kurā atbalsojas vien paša domas? Vai es tik ļoti mīlētu saules siltās rokas uz savas sejas, ja nebūtu izjutusi vēju, kas griež kā stikla šķembas? Vai es tik ļoti mīlētu ūdens mirdzumu saulē, ja es nezinātu, kas ir sastingzis ledus?
Pavasaris ir atmošanās. Ne tikai dabā, bet arī mūsos pašos. Tas ir brīdis, kad saproti – nekas nav mūžīgs, pat ne tumsa. Pēc ilgām, drēgnām dienām, kad dzīve šķiet pelēcīga un prātā ienāk doma, ka nekas vairs nemainīsies, pēkšņi pamani – gaisma atgriežas. Viss, kas bija apslēpts un kluss, nu lēnām mostas, atdzīvojas, izplešas.
Mēs bieži domājam, ka grūtie laiki ir bezgalīgi, ka ilgs sastingums nozīmē nemainību. Bet pavasaris katru gadu pierāda pretējo – dzīve vienmēr atgriežas. Pat tad, kad liekas, ka viss ir sasalis, dziļi zem zemes briest kaut kas jauns. Tāpat kā koks, kas ziemā šķiet miris, bet patiesībā tikai gaida savu laiku.
Un vai tad arī mūsu dzīvē nav tāpat? Ir posmi, kad šķiet, ka nekas nevirzās uz priekšu, ka viss ir apstājies, ka cerība kļūst pavisam klusa. Bet varbūt tā klusībā tikai gatavojas nākamajam plaukumam. Tāpat kā ledus, kas šķiet nekustīgs un ciets, bet dziļi sevī jau sen tur noslēpumu – pirmās ūdens kustības, kas, saules pieskāriena mudinātas, drīz atbrīvosies.
Pavasaris mums atgādina, ka katrs posms dzīvē ir nepieciešams. Bez klusās ziemas nebūtu tā prieka, ko sniedz pirmie ziedi. Bez tumšajām dienām mēs nezinātu, cik ļoti alkstam gaismas. Bez zaudējumiem mēs neiemācītos novērtēt to, kas mums ir. Bez sastinguma mēs nesaprastu, ko nozīmē patiesa kustība.
Dzīve vienmēr nāk atpakaļ. Pat tad, kad liekas, ka viss ir zaudēts, kaut kur dziļi, neredzami, jau briest jauns sākums. Un pienāks diena, kad mēs to sajutīsim – pirmā silta vēja brāzma, pirmā smarža pēc lietus, pirmā saules stara pieskāriens, kas liek acīm samiegties un sirdij atmaigt. Un tad mēs zināsim – mēs esam pārdzīvojuši ziemu. Un pavasaris ir klāt.
