Mīlestības piesātināts gaiss

Es nemelotu, ka nekad nebiju jutusies tik pieņemta būdama es pati kā todien, kad gājām ar vienaudžiem gar jūru un kāds pa telefonu uzlika skanam grupas Coldplay dziesmu Yellow.

Es nezinu kā tas notika, ka tieši starp tiem cilvēkiem es jutos, ka varu būt es, neuzliekot nekādu masku.

Es varēju dejot.

Es varēju dziedāt.

Es varēju raudāt.

Lai izveidotu augsni mīlestība, ir nepieciešama pieņemšana.

Es jutos pieņemta būdama, kāda esmu. Man nebija jāizliekas par neko citu. Es varēju būt es pati.

Un tad mēs visi gājām romantiskajā saulrieta gājienā gar jūru dziedot un priecājoties par kopā būšanu.

Pēc šī piedzīvojuma es jutos starojoši. Kaut kas manī bija izmainījies.

Un tas notikums visticamāk bija kas tāds, kas radīja augsni tam, ka es pirmoreiz mūžā kādam vīrietim iepatikos.

Man šķiet, ka viņš sajuta to mīlestību, kuru biju uzsūkusi sevī.

Un tad… Pēc 15 gadiem.

Es nonācu pie jūras. Citu cilvēku kompānijā, kur virmoja tieši tā pati mīlestības gaisotne.

Es nebiju viena no viņiem, bet viņi mani pieņēma kā savējo. Daļēji jau biju, jo savulaik mācījāmies vienā skolā.

Un ieskanējās tā pati Coldplay dziesma Yellow.

Un es skatījos uz jūrā grimstošo oranžo sauli pilnā laimē, domājot: “Kā tā var būt?”

Pirms dienas es šo dziesmu dziedāju spēlējot klavieres.

Pirms 15 gadiem es piedzīvoju līdzīgu mīlestības izjūtu turpat pie jūras.

Un tagad..

Tas bija mans deja vu.

Uj braucot mājās es domāju, ka šie mazie laimes momenti veido mūsu dzīvi. Vai mums maz ikdienā tie pietiek?

Vai arī mēs savā žurku skrējienā pēc naudas aizmirstam par pašu svarīgāko lietu dzīvē, kādēļ dzīvojam?

Brīnišķīgiem momentiem kopā ar mūsu mīļajiem cilvēkiem.