Es gribu mieru

Es gribu mieru.

Nevis klusumu bez sāpēm, bet mieru, kas spēj izturēt visu, kas ir bijis.

Esmu nogurusi griezties karuselī – skumju virpulī,

nebeidzamā iekšējā kustībā, kur sāpes atkārtojas, mainot tikai formu.

Es gribu priecāties.

Es gribu izbaudīt dzīvi neskatoties uz to, kas ar mani ir noticis.

Neizdzēšot pagātni, bet neļaujot tai noteikt visu manu nākotni.

Mana māksla ir mēģinājums sāpes nevis apklusināt, bet pārvērst.

Pārvērst tās par kaut ko skaistu.

Par telpu, kur skumjas un skaistums var satikties.

Kur pretrunas nav jāizvēlas – tās drīkst pastāvēt kopā.

Es ilgojos pēc kopības sajūtas.

Pēc vietas, kur cilvēki var dalīties arī savās smalkākajās sāpēs bez nosodījuma un bez padomiem.

Tikai ar klātbūtni.

Ar atbalstošu skatienu.

Ar sajūtu: tu šeit neesi viena.

Es gribu, lai mana māksla atgādina , ka lietas var būt bezgalīgi sāpīgas un brīnišķīgi skaistas vienlaikus.

Un ka tieši šajā spējā izturēt šo pretestību, kur katra daļa velk katra uz savu pusi, dzimst miers.