Es atklāju sevi
Kad sabrūk daļa no tevis – daļa, ko esi būvējusi gadiem – iestājas klusums. Un šajā klusumā parādās jautājumi, kurus agrāk nespēju sev pajautāt:
Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko man patiesībā vajag?
Man bija vajadzīgs sabrukums, lai saprastu, ka pārāk ilgi esmu dzīvojusi kā ēna sev.
Pielāgojusies. Uzņēmusi otra vajadzības kā savas.
Nemanot izšķīdusi otra ritmā, ēdiena gaumē, vēlmē nekustēties, viņa haosā.
Nav brīnums, ka manī pazuda arī seksualitāte – dzīves dzirksts.
Un tagad, kad esmu viena, es atklāju sevi no jauna.
Atklāju, ka gatavošana man sagādā prieku – kad nav blakus cilvēks, kurš kontrolē ēdiena garšu.
Atklāju, ka man patīk daba un pārgājieni, ka es gribu kustēties katru dienu, nevis stiept aiz rokas kādu, kurš to nevēlas.
Atklāju, ka man pietiek naudas un es spēju pati uzturēt skaistas, tīras mājas.
Atklāju, ka man patīk dzīvot Rīgā un ka dārzu varu iekopt pati, lai tas zied visu vasaru.
Atklāju, ka arī ar bērnu tieku galā viena, un ka manas darba radošās idejas un projekti virzās uz priekšu arī bez otra pleca.
Es sapratu, ka varu ne tikai dzīvot viena. Es viema varu dzīvot labāk.
Un jā, iespējams, tagad es tiešām stūrēju savu dzīvi pati. Neviens cits man vairs nesaka, kur jābrauc, cik ātri, vai ko vispār drīkstu just.
Vārds šķirtene. Tas skan tik skumji. It kā kaut kas būtu zudis uz visiem laikiem.
Bet varbūt… varbūt tieši šajā identitātē ir vairāk vietas sev?
Vairāk gaisa, vairāk patiesības, vairāk iespēju dzīvot nevis blakus sev, bet ar sevi?
…
Un tomēr – es neesmu naiva.
Es redzu arī to, ko šīs attiecības man deva, ne tikai to, ko atņēma.
Es nekad nebūtu atklājusi sevi, ja tās nebūtu bijušas. Lai saprastu, kas es esmu, ir arī jāzina, kas man neder.
Tās bagātināja manu skatījumu uz dzīvi, pārveidoja mani, iemācīja man sevi.
Varbūt attālināja no kādas iepriekšējās sevis versijas, bet deva vērtības, ko es tagad apzināti izvēlos sevī paturēt. Un deva iespēju kļūt par autentiskāku sevis versiju, jo caur tām es atdalījos no savas ģimenes spriedumiem, kas ne tikai man nederēja, bet mani lauza.
