Tumšā šoseja un gaišās atmiņas: dzīves ceļojums un nostaļģija

Braucu pa tumšo nakts šoseju, satiksmes straume nes mani kā upe, un pēkšņi mani pārņem nostaļģija pēc laikiem, kad dzīve bija tik vienkārša un brīva. Toreiz nebija pienākumu, nebija darba, kas gaida un velk pie zemes, nebija nebeidzamu sarakstu ar uzdevumiem. Bija tikai es un brīvība – tās neskaitāmās dienas, kad vienīgā rūpe bija par to, kad un kurp dosies nākamajā piedzīvojumā.

Atceros tos vasaras vakarus, kad viss, kas rūpēja, bija draugi un spontāni piedzīvojumi. Mēs tikāmies slepenās vietās un smējāmies līdz rītausmai, spēlējām spēles, dziedājām vecas dziesmas un dalījāmies sapņos. Bija tādi brīži, kad šķita, ka laiks ir apstājies, un mēs esam nemirstīgi.

Atceros arī romantiskās mīlestības, kas kā vilnis mani pārņēma pirmajās tikšanās reizēs, kad sirds trīcēja no satraukuma un viss apkārt šķita īpašs. Katrs pieskāriens un katrs skatiens lika pasaulei zaudēt savu nozīmi. Tās bija sajūtas, ko var izjust tikai vienreiz, kad viss ir tik jauns un aizraujošs.

Un, protams, bija tās aizraujošās sacensības, adrenalīns un sacīkšu gars, kad šķita, ka nekas nav svarīgāks par to, lai izcīnītu savu vietu pasaulē. Katrs skrējiens bija kā spēle, kā dzīvības prieka izpausme, nevis cīņa par atzīšanu vai rezultātu.

Šajā naktī, plūstot pa šoseju, visi šie mirkļi šķiet tik dzīvi, it kā tie būtu šeit, tepat man līdzās, kā klusi pavadoņi.