Pamesta novārtā

Līdz elpas trūkumam. Līdz panikas lēkmei. Es sašķīdu mazās drumslās.

Visa es esmu veidota no “pamesta novārtā”. Mana identitāte sastāv no šīs sajūtas.

Ērtais bērns. Teicamniece. Perfektais bērns, ko skolotāji apbrīnoja. Gudrā galva. Saprātīgā. Talantīgā. Prasmīgā.

Tāda, kura ar visu tiek galā pati. Kurai nevajag palīdzību. Kura ir stipra. Izturīga.

Un šodien es domāju: kāpēc? Vai tiešām jānēsā šo smago mugursomu visu mūžu?

Es glābju citus no tā, kā pati jūtos – pamesta novārtā. Es tik ļoti negribu, lai kāds piedzīvo to eksistences tukšumu, ko šie vārdi nes.

Bet rezultātā pati sevi pametu novārtā. Dodot gaismu citiem, es sadegu. Līdz pelniem.

Līdz manis vairs nav. Neesmu es pati. Palikusi tikai funkcija – priekš citiem.

Man bija sapnis – man bija divas meitas. Viena bija mana esošā meita, bet otra – Kristena. Kāds no vecākiem viņu bija aizmirsis… Un viņa, tikai divus gadus veca, viena pati iekāpa autobusā, nezinot, kurp dodas. Es biju izmisusi – viņa bija mana meita. Trauksmaini devos viņu meklēt. Un atradu. Viņa bija pati izkāpusi nākamajā pieturā un gaidīja mani.

Viņa bija ļoti gudra. Viņa zināja, kā izdzīvot.

Kad viņu samīļoju, mani pārņēma bezgalīga laime – man tiešām ir divas meitas.

Tagad es saprotu – Kristena biju es pati.

Maza, apdomīga, mierīga meitene, kas spēj ar visu tikt galā…

Vismaz tā izskatās no malas.

Labas atzīmes skolā. Medaļas čempionātos. Smaids sejā. Sociāli aktīva. Dziedāt korī, dejot tautas dejas, piedalīties Dziesmu svētkos. Pēc tam – smagas studijas, karjera, laulība, bērns.

Virspusē – skaista dzīve.

Bet iekšēji – dziļa vientulība. Jo viņu vienmēr aizmirst.

Ja jau ar visu tiek galā, tad viss kārtībā, vai ne?

Bet nav.

Tik daudz emociju nācies turēt sevī. Tik daudz klusēts. Tik daudz izturēts.

Jā – tas nesis panākumus. Bet arī sāpes.

Un tuvās attiecībās atkal un atkal uzpeld jautājumi:

Kāpēc es varu visu paciest, bet pati kļūstu neciešama citiem?

Kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc es sev nepatīku?

Kāpēc man šķiet, ka es neesmu pietiekama?

Un pats sāpīgākais:

Kāpēc es nekad nesaņēmu to atbalstu, kas man bija tik ļoti vajadzīgs?

Kāpēc es vispār tiku radīta, ja mana eksistence nebija pietiekami svarīga tiem, kam būtu jārūpējas?

Pamesta novārtā.

Vai šī sajūta reiz aizies?

Vai kādreiz jutīšu, ka kādam patiesi rūpu – ja to nesaņēmu no tiem, kam vajadzēja mani mīlēt visvairāk – maniem vecākiem?

Tas ir jautājums, kas manī vēl gaida atbildi.