Kad man ir grūti, es dusmojos

Jau trešo dienu esmu atvaļinājumā, bet strādāju nepārtraukti. Tas manī raisa skumjas. Un tad man pienāca e-pasts par neautorizētu naudas izņemšanu no mana konta, kas mani dziļi sadusmoja. Esmu sašutusi un nikna, jo esmu izsīkusi no nepārtrauktas naudas pelnīšanas. Manā dzīvē valda depresija, kuru pastiprina pastāvīgais nogurums un stress.

Neskatoties uz atvaļinājumu, rīt plkst. 9:00 man jābūt pie ārsta. Manas dienas ir aizpildītas līdz malām, un šķiet, ka patiesa atpūta man nav lemta. Kā lai rīkojos, ja darba pienākumi neļauj atrast laiku ārsta apmeklējumam?

Un vēl ģimenes locekļu nestabilās emocijas mani nomāc. Jūtos pilnīgi iztukšota. Skumjas un bezspēcība mani pārņem.

Esmu pārgurusi no visa šī. Kaklā veidojas kamols, acīs pēkšņi sariešas asaras. Manā prātā virmo pērkona negaiss, taču es neievēroju, ka īstenībā tas ir skumju lietus. Es ilgojos pēc citādākas dzīves.

“Ko es vēlos? Kam jānotiek, lai šīs skumjas un izdegšana beigtos?”, es sev jautāju.

Es vēlos dzīvot, nevis vienkārši izdzīvot ar savu algu. Nevis strādāt neskaitāmus darbus, lai varētu apmeklēt ārstu, kad man tas nepieciešams.

Es vēlos ceļot.

Es vēlos lasīt grāmatas un lai man būtu laiks to darīt vismaz reizi nedēļā.

Es vēlos harmoniskas un saprotošas attiecības, nevis pastāvīgu spriedzi, draudus un strīdus.

Es vēlos atpūsties.

Es vēlos dzīvot.

Kad es nesaņemu šīs lietas, mans iekšējais bērns raud. Diemžēl manas asaras kaitina citus, jo ārēji es izskatos dusmīga vai nikna. Taču patiesībā es iekšēji raudu, jo man ir grūti.

Un, ja ieklausies cilvēku negaisā, arī tu dzirdēsi viņu iekšējās asaras, kas ir tik grūti saklausāmas kā lietus lāses, kas sitas pret palodzi brīžos, kad ārā skan draudīgs pērkons.