
Depresija ir attiecību pārrāvums
Depresija – tas ir attiecību pārrāvums, teica viena psiholoģe.
Es sajutu to frāzi līdz sirds dziļumiem atceroties, ka mans 8 gadu ilgais depresijas ceļš sākās ar neko citu kā attiecību saraušanos.
Viņš atvēra manu sirdi un dvēseli, tad paņēma nazi un to izpostīja. Es smagi asiņoju visus šos gadus. Tagad pēc 15 gadiem jau asiņoju mazāk, bet joprojām skumju asaras naktī pirms iemigšanas gar maniem vaigiem notek kā asinis, kas izlīst no atkal atrautas rētas, kura izrādās bija kļuvusi mazāka, bet nav līdz galam sadzijusi. Izrādās, ka tā šķietami pazuda, bet patiesībā ar vakara domām netīšām šo kreveli noplēšot, izrādās, ka viss zem tās viss vēl nav sadzijis.
Un tad man rodas tikai viens jautājums – vai kādreiz šī rēta sadzīs?
Vai tu manī radīji depresiju?
Un vai tiešām vienmēr attiecību beigas raisa depresiju? Vai tiešām tas, ka tu pārrāvi ar mani attiecības ir 100% pie vainas manai depresijai?
Jo pēc šīs loģikas sanāk, ka visi cilvēki pēc šķiršanās saslimtu ar depresiju. Bet tā nenotiek. Kāpēc tā?
Tas nozīmē, ka šķiršanās ir tikai palaidējmehānisms. Tas ir pēdējais piliens, kas sajūtu līmenī atgādina kaut ko no pagātnē piedzīvotām sāpēm, kas dziļi traumējušas un nav sadziedētas.
Un es nezināju, ka manī ir kas nesadziedēts, kamēr nesatiku cilvēku, kas manu sirdi man nezināmu iemeslu dēļ atvēra. Es sajutos, ka tas, ko tu manī radi, ir kas pazīstams – ja jau pazīstams, tad šķiet, ka drošs.
Tomēr aizmirsu, ka tas, ko pazinu, nemaz nebija drošs. Manā ģimenē nebija raksturīgs emocionāls atbalsts vai patiesa ieklausīšanās vienam otrā. To aizēnoja nemitīgi strīdi, apvainošanās, vainošana vai kaunināšana.
Es visu bērnību ilgojos pēc patiesa atbalsta un mīlestības. Gribēju, lai mana pazīstamā vide ir tāda, kurai es gribu justies piederīga, pieņemta tāda, kāda esmu. Lai ir kāds, kuram uzticot savas sāpēs un neveiksmes, saņemu atbalstu, nevis nosodījumu. Gribēju, lai attiecības, kuras redzu savā ģimenē, ir saticīgas, nevis bērnišķīgi konfliktējošas.
Bet mana pazīstamā vide nebija tāda, kādu vēlējos. Es aizmirsu par savām vēlmēm un vajadzībām, jo iemācījos izdzīvot. Izdzīvot vidē, kur man šķita, ka neesmu svarīga un nozīmīga.
Un tad satiku kādu, kura acīs sajutos kā nozīmīgs cilvēks. Un šķita, ka šim cilvēkam rūp manas vajadzības. Kādu, kuram patiku… Un kurš veiksmīgā kārtā arī man patika.
Tu apgriezi manu pasauli kājām gaisā
Man šķita, ka es nepatīku vīriešiem un – nekad arī nepatikšu. Labi, es patiku nekoptajam klasesbiedram, kuram ļoti nebija paveicies ar vidi, kurā viņš piedzima – to varēja just pēc aromāta, kuru viņš nesa sev līdzi. Laikam tāpēc man sākumā bija riebums pret Tevi – tavas simpātijas pret mani man atgādināja šo pretīgo pieredzi.
Man šķita, ka varu patikt tikai tiem, kuri man šķiet pretīgi. To vēl vairāk pastiprināja tas, kādu riebumu mana mamma atklāti pauda manam tēvam. Un viņa cigarešu aromāts, kas mani vienmēr atbaidīja.
Un tad mēs satikāmies… Es iepatikos skaistam cilvēkam. Tādam, kas nāk no labas ģimenes. Tādam, kurš ir devīgs un izpalīdzīgs. Tādam, kurš neož pat tad, ja treniņā ir mazliet iesvīdis.
Kad es to piedzīvoju, mani esošie pasaules uzskati sabruka mazos gabaliņos. Man iestājās krīze un es ilgi biju noliegumā, jo nespēju atzīt, ka jūtu to pašu pret tevi. Tas šķita tik nereāli. Man šķiet, ka tu nekad tā arī neuzzināji, ka es patiešām Tev pieķēros. Varbūt arī neuzzināsi.
Nu vairs mums nav nekā kopīga, kā tikai atmiņas, kurās man nemitīgi gribās atgriezties.
Tu manī radīji emociju vētru
Es nespēju novaldīt savas emocijas esot ar Tevi. Mana vētra izpostīja Tavu uzticību. Tā sarāva Tavu pieķeršanos man. Tu neizturēji manu emociju viesuli. Un es to nevaru pārmest, jo Tev nemaz nebija pienākums mani izturēt.
Es jutu nepārvaramu vainas izjūtu un kaunu par sevi. Un tas aizsāka manu taisnvirziena ceļu izmisumā, kas aizsāka manu depresiju.
Nobeigumā…
Skat, cik garš stāsts man bija jāapraksta, lai pastāstītu, ka jā – depresija ir attiecību pārrāvums. Tomēr te nav runa tikai par pārrāvumu, kas piedzīvots partnerattiecībās, bet to, kas piedzīvots brīdī, kad veidojās mana dzīve – tas pirmkārt ir pārrāvums ģimenes attiecībās un atbalsta trūkumā dzīves laikā. Tomēr reālā depresija parasti sākas pēc tam, kad pārrāvums noticis ar partneri.
Un to bieži vien ir grūti saprast bez profesionālas palīdzības. Izšķetināt manus samezglojumus man izdevās tikai vairākus gadus ejot terapijā. Man šķita, ka man vajadzīgs esi Tu. Patiesībā man vajadzīgs bija terapeits.
Tu biji tikai simbols tam, kas man bērnībā tik ļoti pietrūka – cilvēks, kurš man liek justies tā, itkā esmu vērtīga.
Cilvēks, kurš izrāda, ka es viņam rūpu. Tā izjūta rada mežonīgu atkarību, jo rodas fantāzija, ka es spēšu aizpildīt savu deficītu ar Tevi. Bet nespēšu gan.
Mani neviens nevar izglābt, kā tikai es pati. Lai cik ļoti gribētos pasīvi iegulties tavos glāstos, apskāvienos, plaukstas satvērienos un priecāties par to mīlestības pilno skatienu, kuru tu savulaik pret mani vērsi. To beznosacījuma mīlestības skatienu, kāds parasti raksturīgs vecākiem lūkojoties uz savu mazuli.
Tomēr partnerattiecības nav bērnu un vecāku attiecības. Tās strādā pēc citiem noteikumiem. Un mans depresijas iemesls bija tas, ka es gaidīju, ka Tu mīlēsi mani bez nosacījumiem – kā bērnu, nevis kā pieaugušo.
Un tur manas fantāzijas sagruva. Līdz ar to mūsu attiecības manis dēļ sagruva. Un tur pavērās labvēlīga augsne, lai manī izaugtu depresija. Depresija, kuru radīja attiecību pārrāvumi manā dzīvē.