Vai arī tev ir bail ziedēt?

Daudzi cilvēki visu dzīvi nodzīvo kā sēklas.

Ne tāpēc, ka viņiem nebūtu potenciāla kļūt par kaut ko vairāk. Ne tāpēc, ka viņi negribētu mīlēt, radīt, riskēt, sapņot vai dzīvot pilnu dzīvi.

Viņi vienkārši baidās.

Baidās zaudēt.
Baidās kļūdīties.
Baidās tikt atraidīti.
Baidās ciest.

Un tā viņi paliek savā drošajā apvalkā, jo būt sēklai ir droši:

To nesalauzīs vējš.
To neapdedzinās saule.
To nesāpinās dzīve.

Taču ir kāda cena, ko mēs maksājam par šo drošību – sēkla nekad neuzzied.

Lai kļūtu par ziedu, ir jāatveras. Ir jāparāda sevi pasaulei. Ir jāuzņemas risks tikt ievainotam. Jāpieņem, ka ne visu var kontrolēt un ne no visa var sevi pasargāt.

Jā, zieds ir trausls:

Vējš to var salauzt.
Saule to var izkaltēt.
Lietus to var nopostīt.

Taču tikai zieds var sajust sauli uz savām ziedlapām.
Tikai zieds var dejot vējā.
Tikai zieds var pilnībā realizēt to, kas viņā bija ielikts jau no paša sākuma.

Dzīve nekad nav bijusi droša.

Dzīve ir pārmaiņas.
Dzīve ir nenoteiktība.
Dzīve ir risks.

Un varbūt svarīgākais jautājums nav: “Kā izvairīties no sāpēm?”

Varbūt svarīgākais jautājums ir:

Vai esmu gatavs samaksāt drošības cenu, atsakoties no savas dzīves?

Jo, ja vēlies iegūt rozi, tev jāsamierinās arī ar ērkšķiem.

Ja vēlies mīlestību, būs arī ievainojamība.

Ja vēlies izaugsmi, būs arī kļūdas.

Ja vēlies patiesi dzīvot, būs arī risks.

Taču alternatīva ir palikt sēklai.

Drošai.

Neskartai.

Un nekad neuzziedējušai. 🌹