
Vai tā tagad būs?
Mēs bijām tik tuvi. Mūs vienoja kopīgs mērķis un spēcīga pieķeršanās. Bet, kad mērķis izgaisis – kas tad?
Vai mēs vairs nesveicināsimies? Vai vairs nepārmīsim ne vārda? Vai mūsu dzīves ceļi šķirsies pavisam, un mēs nekad vairs neredzēsimies?
Tik daudz kas izstāstīts. Tik daudz kas saklausīts. Tik daudz kopīgu atmiņu. Tik daudz.
Un tagad? Kas mēs esam? Kā lai mūs definē? Draugi? Izbijuši draugi? Paziņas? Laika biedri?
Skaidrs ir viens – mūsu dzīves vairs nekrustojas. Mūsu ceļi iet paralēli, bez jebkāda saskares punkta.
Un kā par to justies? Skumji – jo atmiņas bija skaistas. Dusmīgi – jo gribētos, lai šis piedzīvojums nekad nebeigtos. Atviegloti – jo līdz ar mūsu fizisko šķiršanos izgaisīs arī attiecību nesās problēmas.
Tomēr ir viena telpa, kurā mēs vienmēr būsim kopā – atmiņas. Tur varu atgriezties, kad vien vēlos.
Bet nav jēgas ilgi slīkt pagātnē. Tas atņem laiku tagadnei un nākotnei. Mēs bijām kopā. Mūsu mērķi šķīrās. Mūsu telpas attālinājās. Tagad ir cita dzīve. Cita pasaule.