Vientuļā patiesība

Kad sniegpārslas vējš uzpūš uz tavas sejas,
to ledus izkūst, saplūstot ar tavām asarām.

Cik dzīve tomēr ir vientuļa pieredze.
Vai kāds maz uzzinās, kam mēs katrs ejam cauri?
Vai kāds uzzinās, cik miljoniem domu caurskrien mūsu prātus gaismas ātrumā?
Cik vieni mēs esam savā unikālajā dzīves stāstā?

Un fantāzijās mūždien gaidām to cilvēku, kurš pateiks:
“Nesatraucies. Lai cik vientuļi tu justos savā ādā, es esmu ar tevi. Es gribu būt ar tevi. Tu man rūpi. Tu man patīc. Es vēlos tevi atbalstīt.”

Jo kad rīts sākas ar mierpilnu laimi, bet vakars beidzas ar asaru plūdiem. Ir grūti sevī noturēt šo vientuļo saiknes trūkumu.

Mēs piedzimstam ģimenē, tomēr vieni.
Mēs dzīvojam starp cilvēkiem, tomēr vieni.
Mēs nomirstam cilvēku vidū, bet piedzīvojam to vieni.

Nav iespējams nefiltrēti izpaust visu to, kas mēs esam, jo tā, kas nav izsakāms vārdos, ir tik daudz, ka kaut kādā līmenī mēs vienmēr paliksim vieni.