Neīstā piedošana
Kāpēc cilvēki mēdz pārtraukt kontaktu neko nepaskaidrojot. Ir daudzi stāsti, bet viens mani uzrunāja īpaši.
Man reiz teica, ka daži cilvēki atvainojas nevis tāpēc, ka jūtas vainīgi un vēlas mainīties. Bet tāpēc, lai atbrīvotos no savas vainas izjūtas iekšējā smaguma uz otra rēķina.
Viņi nespēj uzņemties atbildību par savu rīcību. Viņi to nedara. Viņi gaida, ka tas cilvēks, kuram viņi nodarīja pāri, viņus izglābs.
Bet…
Tā jau nav ista atvainošanās. Tas ir egoisms.
Tas ir kas tāds, kas mita reiz manī. Es nespēju uzņemties atbildību par savām emocijām. Man neviens to neiemācīja. Neviens nebija parādījis paraugu.
Es Tev atvainojos, jo nevarēju izturēt savu vainas izjūtu. Bet kur tajā visā paliki Tu un Tavas jūtas?
Es biju tik nenobriedusi, ka man pat nebija kapacitātes saskatīt kaut ko tālāk par sevi.
Tavs klusums
Un tagad man kļūst skaidrs Tavs klusums. Tavas atbildes iztrūkums.
Tas ir tik saprotams.
Jo es nepievērsos Tev. Tikai sev. Man bija depresija. Es biju izdzīvošanas režīmā. Es to nemācēju.
Un laiku atpakaļ nepagriezīsi
Kas ir mana lielākā sāpe, ka tur neko izlabot vairs nevar.
Es biju tas cilvēks, kas radīja tieši šī egoistiskā cilvēka iespaidu Tev.
Es jūtos tik bezgalīgi skumji, ka nespēju Tev dot pretī neko labu. Tikai sāpes. Es jūtos Tev parādā. Bet arī to es vairs Tev atgriezt nespēju, jo Tu esi zudis.
Un jebkas, ko es lūgšu Tev atkal šķitīs, ka ir manam labumam.
Lai gan tagad es zinu, ka es no sirds vēlos pateikties, jo varbūt bez pieredzes ar Tevi mans gals būtu patiesi pienācis jau sen?