Ej turp, kur sāp. Jo tikai turp ejot, kļūst vieglāk.

Es šodien uzraku senu traumu.

Tā nebija vienkārši atmiņa. Tā bija kā dzīva brūce, kas līdz šim gulēja manī klusa. Es tai pieskāros, un sāpes mani pārņēma ar tādu spēku, ka aizrāvās elpa. Līdz panikai. Līdz sajūtai, ka es varētu sajukt prātā. Es raudāju – tik stipri, kā sen nebiju raudājusi. Tā, ka sirds šķita pārsprāgstam.

Un es sapratu – šīs sāpes manī ir dzīvojušas ilgi. Tās bija kā akmens manā krūtīs. Kā auksts, neizrunāts aizvainojums, ko gadiem nesu līdzi. Sākumā – ar cerību, ka pāries. Vēlāk – kā pieradumu. Un beigu beigās – kā daļu no sevis.

Kad palika nepanesami, es piezvanīju savam bijušajam vīram. Tā nebija plānota saruna. Tas bija izmisuma sauciens. Un kaut kā… mēs abi raudājām. Par to, kā viss izira. Par to, kas palika nesaprasts. Un pēkšņi – manas sāpes sāka runāt. Es sadzirdēju sevi. Un viņu. Un mūs.

Un pirmo reizi… es spēju piedot.

Tajā brīdī manī kaut kas sabruka. Bet no šī sabrukuma dzima miers. Es beidzot ieraudzīju patiesību: mēs nešķīrāmies ļaunuma dēļ. Neviens nevēlējās otru sagraut. Mēs vienkārši bijām cilvēki. Ar savām robežām, aizsardzībām, klusēšanām. Mēs darījām, kā mācējām. Un tagad es to spēju saprast.

Un aizvainojums, ko gadiem nēsāju kā sargbruņu, vienkārši izplēnēja.

Mēs bieži baidāmies ieiet sāpēs. Mēs tām apejam apkārt, mēģinām pārslēgties, „domāt pozitīvi”, „atlaist”, nenojaušot, ka tās turpina dzīvot mūsos. Tās mūs lēni iztukšo. No spēka. No prieka. No tuvības ar citiem.

Bet patiesība ir šāda:

Sāpes nepazūd, ja no tām bēgam. Tās dzīst tikai tad, kad mēs tās jūtam.

Un jā — tas sāp. Sāp tā, ka elpa apstājas. Bet tieši tur, tajā vietā, kur viss šķiet nepanesams, sākas dziedināšana. Tur beidzot atnāk skaidrība. Miers. Un tāds vieglums, kādu nevar iegūt ne ar kādu terapiju, ja neesi gatavs iet cauri.

Es nezinu, kas tev ir sāpējis. Bet es zinu vienu: ja tu esi gatavs ieiet tajā tumsā, tu no tās iznāksi ar gaismu.