Izsērot

Kad mēģini ieslīgt priekpilnā mānijā, lai nebūtu jāizjūt skumju radītās ciešanas, kas plēš ne tikai sirdi, bet visu Tavu būtību – arī dvēseli. Sāp tik ļoti, ka gribētos, lai Tavs ķermenis sašķīst mazās lauskās un izzūd no šīs ciešanu pilnās eksistences.

Mēģinājumi radīt sevī prieku ir kā turēšanās pie glābšanas riņķa, skaidri zinot, ka slīksti šajā bezjēdzībā. Kā mēģinājums aizbēgt no asarām. Aizbēgt no tā, kas patiesībā dziļi sirdī plēš Tevi pušu.

Cilvēki, ko satiec pa ceļam šajā sēru ceļā, ir kā garāmgājēji, kuri palīdz uz mirkli justies labāk, tomēr sajūtu līmenī nespēj aizpildīt to tukšumu, ko jūti sevī. Dažbrīd viņi šķiet interesanti, citkārt – mierinoši, bet nepamet sajūta, ka, salīdzinot ar tām iekšējām sāpēm, viņi ir vienaldzīgi.

Tik ļoti gribētos atgūt sevi tad, kad viss, kas bijis līdz šim, ir sabrucis. Gribētos salikt sevi pa gabaliņiem kopā.

Bet – vai tam pietiks spēka? Vai arī rētas tik ļoti sāpēs, ka to dziedēšanu gribēsies atlikt uz mūžu, pakļaujot sevi pašiznīcības virzošajiem spēkiem?

Un, lai tiktu pāri sāpēm, tām ir jāiet cauri. Pieņemot savu bezspēcību dzīves priekšā. Ka okeāna vilnis ir apēdis, un vienīgais veids, kā palikt dzīvam, ir ļauties visam, kā tas mētā – līdz tas iznesīs Tevi virs ūdens virsmas. Un, lai cik liels izmisums ir būt zem ūdens, nav citu variantu kā to izturēt. Jo neviens nespēs glābt to, kas atrodas turbulencē. Tas ir mirklis, kad atliek uzticēties, ka tas, ko Tev liktenis dod, ir tas, kas Tev dzīvē jāpiedzīvo.

Ka tas ir Tavs unikālais stāsts, kas jāizdzīvo. Ka tas ir krusts, kas Tev jānes, jo tieši Tev dzīve ir paredzējusi iziet tam cauri. Tu vēl nezini – kāpēc. Tāpēc atliek uzticēties tam, ka izdosies to noskaidrot, kad būsi sasniedzis virsotni un atskatīsies uz savu dzīvi. Tad, beidzot, parādīsies spēja paskatīties uz šo visu no malas.