Vēstule cilvēkam, kurš izdzēsa mani no savas dzīves

Mana sirds trīc kā tikko no ūdens izlīdusi kalsna sieviete, kura sajūt vēja stindzinošo aukstumu caur katru ķermeņa šūnu. Šis aukstums kā mazas adatiņas duras caur ādu.

Manī ir emociju kokteilis

Tavs aukstums manī raisa sastingumu, neziņu un bezpalīdzīgas vientulības skumjas.

Arī trauksme pārņem manu prātu. Par ko? Es melotu, ja teiktu, ka nezinu. Tā nāk kopā ar atmiņu rēgiem no laika, kad iemīlēšanās mūsos radīja patīkami satraucošu sajūsmu.

Katru reizi, kad rodas fantāzija, ka iemīlēšanās jūtas starp mums varētu jebkad atkārtoties, pārņem ķermeniskas tirpas. Vai nav jocīgi, cik mūsu fantāzijai ir liels spēks apmuļķot ķermeni, radot jutekliskas sajūtas caur to?

Domas par tevi man ir vilinošas un traumējošas vienlaikus.

Manī mīt divas spēcīgas pretrunas – ilgas pēc tevis un bailes no tevis vienlaikus.

Tam visam ir pāri kauns, kas mani stindzina katru reizi, kad fantazēju, kas notiktu, ja mēs kādreiz dzīvē vēl satiktos.

Un es joprojām sēroju par šo attiecību zaudējumu. Par to, ka neesam satikušies 15 gadus. Mūsu beigas man bija nežēlīgi traumatiskas. Tās saplosīja manu sirdi sīkos gabaliņos, kurus joprojām mēģinu salikt kopām.

Ik pa laikam es skumju vadīta kavējos mūsu pagātnes nodarbēs un patikamajās atmiņās. Dažreiz aizeju uz vietām, kurās mēs mēdzām pavadīt laiku kopā.

Pirms tam es kaunējos par to. Tagad esmu iemācījusies pieņemt sevi, kāda esmu. Man nav vairs kauns skumt. Skumt ir normāli, ja ar katru reizi kļūst vieglāk. Un man tā ir.

Man tikai ir viens jautājums: “Vai tu maz sajuties vainīgs par to, ko man nodarīji?”

Es zinu, ka mana nespēja veidot attiecības radīja problēmas un es jutos nežēlīgi vainīga par to. Tāpēc es tev atvainojos. Bet 15 gadus tā arī neesmu saņēmuši atbildi no tevis.

Tu esi vienīgais cilvēks, kurš man tā arī nekad nav atvainojies. Un, neskatoties uz to, es neticu, ka esi bez sirds. Tāpēc mani neliek mierā jautājums: “Kāpēc tik sirsnīgs cilvēks nespēj pateikt, lūdzu piedod, arī man vajadzēja rīkoties iejūtīgāk pret tevi.”

Attiecības taču veido divi cilvēki. Un, ja tajās kas noiet greizi, nekad nav vainīgs tikai viens.

Vai tas nozīmē, ka tu nespēj uzņemties atbildību par savu rīcību joprojām? Vai arī tevī mit tik mežonīgs aizvainojums pret mani, ka vēlies savas dusmas paslaucīt zem paklāja, lai nav jaizjūt sāpes par attiecībām, kuras salauza mūsu sirdis?

Un citi miljons neatbildēti jautājumi manā prātā

Tu gadiem mitinies manā galvā nemaksājot īri. Jo tu mani atstāji ar miljons jautājumiem un fantāzijām.

Vai var būt kas nežēlīgāks, kā atstāt otru viņa paša fantāzijās un neziņā?

Un viļņveidīgi es domās atgriežos pie tevis. Mani tas nomoka, jo zinu, ka viest skaidrību varbūt man tā nekad arī neizdosies.

Tu mani izdzēsi no savas dzīves, neatvadoties. Man tas joprojām sāp. Tāpēc arī sapņos bezjēdzīgi skrienu pie tevis, bet atkal piedzīvoju, ka tu mani ignorē. Un citos sapņos tu nāc un mīli mani – tajos mums kopā ir labi. Un nekad nevar paredzēt, kad un kā mēs tur satiksimies.

Sapņi un manas fantāzijas ir vienīgā vieta, kur vispār tevi vēl varu tevi satikt. Diemžēl izskatās, ka tas tā arī paliks.