Kā es iemācījos ciesties

Bērnībā es nekad neraudāju, kad man sāpēja. Es biju iemācīta, ka nedrīkst.

Ja man jautātu, kur tas radies, pirmā nāk atmiņa, kad biju deju nometnē, kurā mūs mocīja ar uzdevumiem, kuros lika karāties uz metāla stieņiem. Man bija skumji, ka uz rokām uzmetās tulznu pūšļi, kas nežēlīgi sāpēja.

Es nesapratu, kāpēc mums tautas dejās vajadzīga šādā aerobika, tāpēc skumju balsi savu pieredzi paudu mammai telefonzvanā.

Mana mamma, izrādot rūpes pret mani, zvanīja skolotājai un vaicāja, kāpēc tā notiek? Rezultātā es no deju skolotājas saņēmu publisku pazemojumu desmotiem cilvēku priekšā par to, kā es vispār atļaujos čīkstēt.

Todien secināju, ka neviens nedrīkst zināt, ka man sāp. Ka labāk to nevienam nestāstīt.

Šī nometne manās atmiņās ir ar depresīvu nokrāsu

Man bija 7 gadi. Tā bija mana pirmā pieredze nometnē. Mūs ar autobusu aizveda uz Līgatni, kur ieveda kādā skolas zālē.

Bija noteikums – katram jāņem līdzi sava saliekamā gulta jeb tā saucamā raskladuška. Es to dabūju no mammas māsas. Pat nezinu, kur viņa to sarunāja. Šī gulta bija bezgala neērta – tās atsperes čīkstēja ikreiz, kad naktī pagriezos uz otru sānu. Man bija bail, ka es tādēļ pamodināšu atlikušajās 7 meitenes, kas ar mani dzīvoja vienā istabā. Ļoti interesanti, ka es neatceros nevienu no istabas biedrenēm.

Vēl atceros tādas pelēkas pussabrukušas trepes, pa kurām kāpām tērptas savos spilgti oranžajos īsos svārkos. Tie bija mani mīļākie treniņtērpi, bet sajūta visu laiku tik depresīva.

Pēc tam sekoja nometne, kur bija mazliet cilvēcīgāki apstākļi – mēs bijām 3 meitenes istabā. Mums visām gāja grūti. Mums visām nepatika tur būt. Tik jocīgi, ka tik skaista nodarbe kā dejas savijas ar tik depresīvu ēnu.

Pa nakti nezināmu iemeslu dēļ tualetes slēdza ciet un atceros kā nakts vidū mana istabas biedrene bija spiesta atvieglot savas dabiskās vajadzības krūzītē, ko izlēja pa 3. Stāva logu. Atceros paniku, kas robežojas virmoja mūsu istabā.

Man šķita, ka vainīga bija vide. Patiesībā pie vainas šai noskaņai bija cilvēki. Konkrēti – viens cilvēks. Kolektīva vadītāja, kura cieta no mentālās veselības problēmām un tam parāva līdzi savus audzēkņus – mūs. Domāju, ka mūsdienās šādu pedagogu būtu atstājuši no amata.

Vardarbības pieredze

Mēs bijām labas dejotājas, bet reiz mūs emocionāli nestabilā pedagoģe izmeta no deju zāles un nolamāja, ka mēs kaut ko neizdarījām pēc viņas prāta.

Atceros kā vakardien, kad mēs raudājām baltā un skaistā kāpņu telpā. Vieglāku situāciju padarīja fakts, ka es neraudāju viena – mēs bijām kopā ar tā laika draudzeni.

Tas bija punkts visam. Pēc tās nometnes mēs vairs nebijām gatavas tolerēt vardarbību un deju kolektīvu nomainījām uz citu.

Citu, kas diemžēl izrādījās vēl vardarbīgāks. Pilnīgi sāka šķist, ka tautas dejās pazemošana ir norma.

Šī pieredze man iemācīja neizrādīt sāpes un neraudāt. Tas man iemācīja zināmu paciešanos, ar ko es bojāju savu fizisko ķermeni.

Es neraudāju, kad man sāpēja

Uz skatuves raudāt nedrīkst – ir jāsmaida. Tas nekas, ka emocionāli esi pilnīgi iztukšots un sabrucis mazos gabaliņos.

Es nedrīkstēju izrādīt, ka man sāp, jo tad tikšu nosodīta – to man iemācīja šī pieredze.

Labā ziņa – es dziedināju šo traumu nomainot vidi. Es neļāvu šai pieredzei veidot manu dzīvi un ievirzīt pret maniem mērķiem.

Es joprojām mīlu dejas. Es mīlu, kā mēs varam caur ķermeņa kustībām rādīt mākslu. Es atradu savu deju stilu un skolotāju.