Man ir apnicis

Man ir apnicis kliegt savas izjūtas, cerot, ka kādreiz tās tiks sadzirdētas. Tas nenotiks.

Vientuļā dvēsele.

Nesaprastā.

Nesajustā.

Nesadzirdētā.

Tas esmu es.

Ir laiks pieņemt dzīves realitāti – ka šī vientulība nav pārejoša un varbūt nekad nemainīsies.

Vientuļā dvēsele.

Nesaprastā.

Nesajustā.

Nesadzirdētā.

Man ir apnicis mēģināt, lai kāds sajustu to, ko jūtu es, ieraudzītu to, ko redzu es.

Vientuļā dvēsele.

Nesaprastā.

Nesajustā.

Nesadzirdētā.

Spriedze plēšas pa visām vīlēm, tā krājas ķermenī un sprāgst bez skaņas. Ko ar to darīt?

Vientuļā dvēsele.

Nesaprastā.

Nesajustā.

Nesadzirdētā.

Kam lai uzticas? Pārāk daudz piedzīvota aizvainojuma, naida, dusmu. Pārāk maz siltuma. Pārāk daudz aizkaitinājuma un nicinājuma.

Vientuļā dvēsele.

Nesaprastā.

Nesajustā.

Nesadzirdētā.

Kad pienāks patiesa mīlestība – tā, kas dod mieru, kas ļauj sajusties mīlestības vērtai? Kas palīdzēs beigt sev uzbrukt. Kas ļaus justies skaistai.

Pēdējos gadus – tikai pazemojumi. No viņiem. No pasaules. No sevis. Kā lai uzticas?

Vientuļā dvēsele.

Nesaprastā.

Nesajustā.

Nesadzirdētā.