Stāsti – Lapa 2 – cilvekustasti.lv

Kad mēģini ieslīgt priekpilnā mānijā, lai nebūtu jāizjūt skumju radītās ciešanas, kas plēš ne tikai sirdi, bet visu Tavu būtību – ar

Es nezināju, ka būšu tieši šeit. Bet es jutu – kaut kur dziļi sevī –, ka šurp kādu dienu atvedīs dzīve. Starp salauztām cerībām. Cau

Līdz elpas trūkumam. Līdz panikas lēkmei. Es sašķīdu mazās drumslās. Visa es esmu veidota no “pamesta novārtā”. Mana identitāte sastā

Es šodien uzraku senu traumu. Tā nebija vienkārši atmiņa. Tā bija kā dzīva brūce, kas līdz šim gulēja manī klusa. Es tai pieskāros, un s

Pavasaris kā cerības atgriešanās Vai es tik ļoti priecātos par pirmo sīpoliņa zaļo asnu, ja es nezinātu, kā zeme mēnešiem ilgi guļ pelē

Kārlis vienmēr bija bijis apmāts ar jūru. Ne tikai ar tās viļņiem un neparedzamību, bet ar to, ko tā stāstīja, kliedzot vētrās un čuksto

Mēs bijām tik tuvi. Mūs vienoja kopīgs mērķis un spēcīga pieķeršanās. Bet, kad mērķis izgaisis – kas tad? Vai mēs vairs nesveicināsim

Braucu pa tumšo nakts šoseju, satiksmes straume nes mani kā upe, un pēkšņi mani pārņem nostaļģija pēc laikiem, kad dzīve bija tik vienkār